Oranžērija Ikdienišķi stāsti par draugiem.lv un mūsu draugiem
March, 2015

8. marts - šķēpi un rozes 28

8. marts ir viens no latviešu iemīļotākajiem datumiem. Sievietēm patīk saņemt puķes, vīriešiem tās dāvināt, bet visiem kopā nodarboties ar mūsu nacionālo sporta veidu – strīdēšanos par datumiem.

Atzīmēt vai nē, aizliegt vai atļaut, svītrot vai pasvītrot, mūsējais vai ievazāts – tā lielos vilcienos var rezumēt šo strīdu būtību. Martā ir veseli divi datumi, par kuriem notiek šķēpu laušana, bet šoreiz mēs pievērsāmies vienam no tiem – datumam, kurā mēs (lielākā daļa) atzīmējam Sieviešu dienu.

Ieskats vēsturē

Uzreiz jāatzīstas, ka šīs ekskursijas pamatā ir tikai viens informācijas avots un tas pats ne sevišķi uzticams – Vikipēdija.  Tātad paši pirmsākumi meklējami ASV 1909. gadā, kad pēc sociālistiskās partijas ierosinājuma februāra beigās sāka atzīmēt Nacionālo sieviešu dienu. Vispasaules sociālisma būvnieki mierā nelikās un jau pēc gada pēc aktīvistes Klāras Cetkinas ierosinājuma arī virknē Eiropas valstu dažādos marta datumos sāka atzīmēt Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu. Kopš 1914. gada svinības pārcēlās uz 8. martu, bet vēl pēc dažiem gadiem Padomju Krievija šai dienai „uzlika ķepu”, to piesaistot sieviešu streikam, kas iesāka revolūciju. Precīzāk varat izlasīt jau minētajā Vikipēdijā
Sieviešu dienas pirmsākumi meklējami ASV 1909. gadā

Aptaujā mēs uzdevām jautājumu, vai jūs zināt, kam par godu mēs šo dienu svinam. Pārliecinoši uzvarēja visgodīgākā atbilde – nezinu, tālāk sekoja tikai mazliet nepareizā - oficiāla sieviešu tiesību atzīšanas diena, tālāk sekoja Klāras un Rozas tikšanās (pilnīgas muļķības), bet viena no pareizākajām atbildēm par Pēterburgas streiku sīvā cīņā par pēdējo vietu apsteidza sievieti kosmosā. Tas viss pierāda pavisam vienkāršu patiesību – ja uz pasaules ir puķes un ir sievietes, tad nav svarīgi, kāpēc mēs vienas dāvājam otrām, svarīgi, ka tas vispār notiek.

Jāsveic un punkts

Nākamo jautājumu uzdevām vien tāpēc, lai mēs visi kopā pārliecinātos, ka tie, kas čīkst – nevajag mums nekādu sieviešu dienu, ir pārliecinošs mazākums. Vairāk kā 90% aptaujāto atzīst, ka vīriešiem 8. martā ir jāsveic sievietes, no tiem 63% gan piebilst, ka jāsveic ir arī citās dienās. Pavisam maz (1,5% vīriešu) ir tādu, kas uzskata, ka sievietes nav pelnījušas sveikšanu – visticamāk tie ir zēni ar salauztām sirdīm. Tas pāries.

Valsts vai tautas svētki?

Cilvēki svin, bet valsts neatzīst – tāds ir sieviešu dienas paradokss. Gandrīz katru gadu kāds deputāts vai deputātu grupa šo jautājumu uzstumj Saeimas tribīnē, bet balsotāji allaž bijuši cieti – nebūs Sieviešu dienai kalendārā būt! Šī, protams, nav pirmā reize, kad nesakrīt mūsu un viņu viedoklis. Aptaujā uzzinājām, cik ļoti nesakrīt. Bez pārsteigumiem populārākā atbilde – svētku dienu vajag, tā uzskata vairāk kā 60% aptaujāto, tomēr netrūkst arī skeptiķu. 20% no aptaujas dalībniekiem uzskata, ka svētku mums pietiek, bet vienaldzīgo ir vien nieka 7%.

Par sieviešu tiesībām

8. marta idejiskais saturs ir bezcerīgi noslīcis krāšņā tulpju, rožu un citu puķu jūrā. Grūti iedomāties mūsdienu vīrieti, kurš dāvā puķu pušķi ar vārdiem – par solidaritāti, biedre, vai arī – visu zemju sievietes savienojieties! Tomēr sieviešu diskriminācija nav vien tumšās pagātnes atribūts, arī mūsdienās nereti sieviete saņem mazāku algu, strādājot identisku darbu, cieš no seksuālas uzmākšanās darba vietā un galu galā klausās neticami smieklīgas anekdotes par stulbajām blondīnēm. Jāatzīst, ka Latvijā situācija ir ievērojami labāka nekā citviet Eiropā, tomēr kā atzīst 62% aptaujāto – mums vēl ir kur augt šajā ziņā. Vairāk kā 20% uzskata, ka mums ir pilnīga dzimumu līdztiesība, tiesa gan sievietes šajā ziņā ir skeptiskākas - uz šo jautājumu tikai 12% atbildējušas apstiprinoši. Zīmīgi, ka gandrīz 2% sieviešu uzskata, ka viņām ir lielākas privilēģijas nekā vīriešiem. Vismaz 8. martā taču tā arī ir, vai ne?

137 users like it

More