Zeme zem mežnoru dzīslām pulsē un laiku smeļ -
pa kausam, pa tējas karotei smalkai.
Es lūdzu:
dod mežiem vējot un dzirnavām baltus miltus malt!
Dod vizbuļiem uzziedēt pirkstu galos un pļavās,
kad atgriezties gribu bērnības māju pagalmos savos!
Tur svārkos es Zemes alkas austu.
Tur spēkā kaldētu saktu pie balotā krekla spraustu.
Tu ,Zeme,kas manī rakstu rakstiem likta,
Tu ,Dziesma,kas vēju malumos malta un
laika drusku lauskās neiekalta.
/Dace Sadaka/
Jau sen vēlējos pati savu Tautas tērpu.Mācoties skolā dejoju tautas deju kolektīvā. Tajos tālajos laikos bija to laiku svētku parādes -maijā un novembrī, kurās skolas priekšgalā parasti gāja karognesējs un divas meitenes tautas tērpos. Mūsu skolas tautas deju kolektīvam bija daudz tautas tērpu,kur glabājās noliktavā- kā tik tur nebija , visdažādākie latviešu un brālīgo republiku tautu tērpi. Reizēm aizdomājos , kur tas viss ir palicis , tā taču bija vesala bagātība. Man patika sajūtas , kuras pārņēma uzvelkot tautas tērpu- mugura iztaisnojas, pašapziņa ceļas , sajūtas sievišķīgas. Man bija tā iespēja uzvilkt daudz un dažādus tautas tērpus. Manas ģimenes sievietēm – mammai un vecmāmiņām nebija sava tautas tērpa, iespējams tas tāpēc ka toreiz laiki bija tādi kādi bija...
Esmu piedalījusies vairākos skolēnu dziesmu un deju svētkos. IV svētkos es dejoju pati , VII biju deju kolektīva vadītājas aizstājēja un VII, IX un X biju rajona un novada koordinatore. Un protams ,ka gājienā ejot tika vilkts tautas tērps , sākumā īrēts , kas man īsti nepatika un tā pamazām es nonācu līdz apziņai -man vajadzīgs Mans tautas tērps.
Mana kolēģe, Silva ,rajona tautas deju kolektīvu virsvadītāja, zināja par manu kluso vēlēšanos un pirms IX svētkiem man uzdāvināja skaistu villaini , baltu ar bagātīgu izšuvumu zilos toņos. Zilā krāsa visās savās noskaņās ir mana mīļākā krāsa.Tas nu bija sākums manam tautas tērpam, tā tas viss sākās . Lai tautas tērps butu pilnīgs,devāmies uz Muduriem, izšķirstījām grāmatas , sameklējām kura novada tautas