-Tavā dzejā citastarp ieskanas aizņemtās mammas toņkārta. Ko tu gribētu paveikt kopā ar bērniem, ja tev piederētu viss pasaules laiks?

-Ja man piederētu viss pasaules laiks, es beidzot pārstātu steigties un steidzināt savus bērnus – tagad jāģērbjas, tagad jāmazgā zobi, jāķemmē mati, mums jāskrien, citādi nepaspēsim... tramvajs aizbrauks... nokavēsim. Mēs neko nevarētu nokavēt. Varētu skatīties debesīs un priecāties, cik tās zilas un dziļas, runāties par dzīvi, katru rītu (nevis tikai brīvdienās) cept pankūkas vai piparkūkas, braukt uz jūru, doties garās, nesteidzīgās pastaigās, apciemot visus draugus, kurus tagad satikt nav laika, vakaros lasīt grāmatas tik ilgi, cik gribas... jo nebūtu jāsteidzas iet gulēt. Ja man piederētu viss pasaules laiks, es gribētu, lai dienas un vasaras kļūtu garākas un lai mēs ilgāk varētu būt šeit un tagad, kopā... bērnībā... bezrūpībā un smieklos.

Dzejnieces Ērikas Bērziņas dzejoļu kopu „Mammas dzejoļi” un atbildi uz redakcijas uzdoto jautājumu lasiet laikraksta „konTEKSTS” janvāra numurā!

Foto: Gints Ivuškāns