Ventspils muzeja lietu
stāsti. Raiņa šokolādīte
2 Fénykép • 1. ápr 2020 13:04
Rakstnieka Herberta Dorbes muzejā glabājas ne tikai manuskripti, bet arī kāda neparasta lieta – neliela šokolādīte no 20.gs. 20.gadiem. Kāds šokolādei sakars ar literatūru? 1927.gadā Ventspilī viesojās Rainis, lai piedalītos šejienes Raiņa kluba rīkotajos Strādnieku kultūras svētkos. Par to saglabājušās divas liecības – ziņojums 1927. gada 18.jūlija laikrakstā „Pēdējā brīdī”, un pēc vairākiem ga...TovábbRakstnieka Herberta Dorbes muzejā glabājas ne tikai manuskripti, bet arī kāda neparasta lieta – neliela šokolādīte no 20.gs. 20.gadiem. Kāds šokolādei sakars ar literatūru? 1927.gadā Ventspilī viesojās Rainis, lai piedalītos šejienes Raiņa kluba rīkotajos Strādnieku kultūras svētkos. Par to saglabājušās divas liecības – ziņojums 1927. gada 18.jūlija laikrakstā „Pēdējā brīdī”, un pēc vairākiem gadu desmitiem, rakstnieka Herberta Dorbes atmiņas, kas publicētas laikrakstā “Brīvā Venta”, 1959.gada 12.septembrī. Dorbe atceras: „Bija 1927.gada vasara. Ventspils Raiņa klubs rīkoja kultūras svētkus un uzaicināja Raini ciemā. --- “Tēt, vai tik tas patiešām ir Rainis?”, vaicāja mana mazā meita, kas arī Raini bija skatījusi tikai bildēs un tagad, līdzīgi daudziem, bija dziļi saviļņota, vērojot dzejnieku tik tuvu esam visā dabā un patiesībā. Svētku atklāšanā Rainis runāja par kultūras lomu, par garīgās attīstības lielo nozīmi tautu dzīvē. --- Nekad neesmu varējis justies ērti satiksmē ar augstu amatu nesējiem. Taču pēc iepazīšanās ar Raini, bija zudis viss līdzīgos gadījumos parastais oficiālais stīvums. Tiešām, no šīs sastapšanās man bija jāsecina, ka neiespējami saistīt Raiņa personību ar kādu oficiāla amata etiķeti. Un, kad viņš tūdaļ savaldzināja manu mazo meitu, kura pirms tam platām acīm viņu kā brīnumu bija vērojusi, bet nu viņa klēpī jutās apskaužami labi, tad viņā nebija nekas vairs no atbildīgā izglītības resora vadītāja, bet vienīgi dzejnieks un lielais bērnu draugs. Kad vakarā sastapāmies otru reizi, Rainis apjautājās pēc mazās, un man bija jāpastāsta, ka tā ar lielām sirdssāpēm un raudām palikusi gultā, jo bija jau vēls vakars. Rainis siltiem vārdiem mazo pažēloja un lūdza man nodot meitiņai mazu šokolādes tāfelīti. To pašu vakaru Rainis aizbrauca. Gaišs un vientulīgs viņš izzuda vakara krēslā, un man ienāca prātā skumja, bet ritmos līdz šim tā ir neizsacīta doma: Kad Raiņa nebūs vairs... Otrā dienā meitiņas uzdevumā man bija jāraksta paldies Rainim, un to es izdarīju šādā veidā: Manas meitiņas paldies Lielajam dzejniekam Rainim - Tēti, darbs nu liels tev priekšā – Raksti savā dzejā iekšā: „Rainim – lielam dzejniekam Paldies mīļš par labdienām. Bet to paldies – šitā dari – Raksti lielu, cik vien vari,- Lielāku par kuplu koku, Augstāku par debess loku, Augumā ar manu plecu – Četri ar pus gada vecu”. Raksti nu vai turi miņā – Mazāku nekādā ziņā.” Dzejolis pirmoreiz publicēts žurnālā „Jaunais Cīrulītis” 1927.gada 1.septembrī, Nr.9 Šokolādīte vēl tagad glabājas kā maza, bet dārga piemiņa no lielā bērnu drauga. Un katru reizi, kad gadās pārrevidēt galda atvilktni, kur šī piemiņa atrodas, atkal un atkal jādomā par tās neaizmirstamo dāvinātāju.” Aizkustinoši šķiet tas, ka Dorbes meitiņa šī sveiciena saldumu izbaudīja, šokolādi neaiztiekot, jo pirms dažiem gadiem tika veikta šokolādes iepakojuma restaurācija un pats atmiņām bagātais saldums (iespējams, vecākā šokolāde Latvijas muzejos, - 93 gadi!), lai nebojātu papīru, tika aizvietots ar atbilstošas formas kartona modeli un ievietots atsevišķi.
