Tu zini, kad uz tevi es eju,
Es pametu visus darbus,
Es dzīvi it kā pazaudēju
Un eju ārpus;
Tas ir ārpus pilsētas,
Ārpus grāmatām un naudas,
Ārpus baznīcas svētās
Un arī ārpus tautas.

Tas ir vēl mūžīgāk –
Ārpus dzīves manas;
Un, kad nāk, tas nāk
Ārpus saprašanas;
Tas ir vēl tālāk, –
Kur nevar ne ņemt, ne dot,
Ne to prasa, ne velta,
Ne to mācās, ne prot.

Un kad uz tevi es eju,
Es eju it kā projām,
Es eju viņpus –
Nav iespējams, ka mēs sagrēkojam.