Tā kā bija zināms, ka Baltijas ceļā Rīgā jau ir ļoti daudz cilvēku, arī Žaklīna Cinovska devusies ārpus pilsētas uz Bauskas pusi. “Mēs skrējām kājām uz tukšākām vietām, lai tās aizpildītu, un nokavējām mirkli, kad sāka skanēt himna. Par to dažas kundzes bija piktas,” atceras viņa, uzskatot, ka Baltijas ceļa ideja bija ģeniāla. “Iedomājieties, kas tā bija par enerģiju, kas gāja kosmosā, sadodoties tik daudz rokām!” aizdomājas Žaklīna.