4 Fénykép • 17. jan 2019 15:43
Tie, kas dzīvoja padomju gados, labi atceras tos laikus, kad veikalu plaukti bija gandrīz tukši. Nauda toreiz visiem bija, bet kaut ko nopirkt par to praktiski nevarēja, īpaši gatavu apģērbu. Toties vietējos kultūras namos notika kursi, kuros daiļā dzimuma pārstāvēm tika mācītas dažādas prasmes. Uz vienu no tiem savulaik gāja arī Mārīte Juška, kura iemācījās gan šūt, gan izšūt. Iegūtās iemaņas viņ...TovábbTie, kas dzīvoja padomju gados, labi atceras tos laikus, kad veikalu plaukti bija gandrīz tukši. Nauda toreiz visiem bija, bet kaut ko nopirkt par to praktiski nevarēja, īpaši gatavu apģērbu. Toties vietējos kultūras namos notika kursi, kuros daiļā dzimuma pārstāvēm tika mācītas dažādas prasmes. Uz vienu no tiem savulaik gāja arī Mārīte Juška, kura iemācījās gan šūt, gan izšūt. Iegūtās iemaņas viņa joprojām nav aizmirsusi un dažādos gadatirgos, kā arī privāti piedāvā izšūtas somiņas, kosmētikas maciņus un citas dāmām noderīgas lietas.
Datorprogrammas talkā neņem
Mārīte Juška, kas pēc profesijas ir mūzikas skolotāja, jau vairāk nekā 20 gadus ir Latvijas Amatniecības kameras mašīnizšuvēja amata meistare. Darba pamatus viņa savulaik apguvusi kādreizējā Maskavas rajona kultūras namā Rīgā pie Margitas Rennertes. Pēcāk viņa pati vadījusi mašīnizšūšanas kursus Poligrāfiķu kultūras namā. Visu darba mūžu Mārīte aizvadījusi kā mūzikas skolotāja, 36 gadus nostrādājot bērnu un jauniešu centrā „Altona”. Patlaban viņa ir kultūras darba organizatore Daugmales pagasta pārvaldē un paralēli šuj un izšuj, turklāt to visu dara ar veco kājminamo mašīnu. „Kā viss sākās? Jāteic, ka pavisam vienkārši,” apgalvo Mārīte Juška. „Strādājot bērnudārzā, man bija jauka kolēģe, kura ļoti skaisti izšuva ar šujmašīnu. Viņa bija beigusi kursus, turklāt viņai bija fantastiska krāsu izjūta. Ir jābūt mākslinieciskam ķērienam un spējai intuitīvi uztvert krāsas, lai varētu izēnot, iztonēt, teiksim, ziedus – lai tie būtu kā dzīvi. Kolēģe ieteica apmeklēt mašīnizšūšanas kursus. Visus darbus es izšuju ar vecās kājminamās mašīnas palīdzību. Tagad tā neviens vairs nedara. Ir elektriskās mašīnas, kurās viss ieprogrammēts, bet es šuju ar adatu, bez pēdiņām, darbinot kājminamo šujmašīnu. Kā kaut ko tādu var izdarīt? Tagad varu teikt, ka vienkārši. Sākumā gan gāja grūti, jo šujmašīna neklausīja. Bija pat tā, ka raudāju vienā kaktā, bet mašīna stāvēja otrā. Tā kā man ļoti patika tas, kas pēc tam sanācis, plinti krūmos nemetu. Šūt es pratu jau no 16 gadu vecuma – to apguvu pašmācības ceļā. Pacietības man netrūkst. Iemācīties izšūt ir līdzīgi kā apgūt prasmi labi zīmēt vai mazam bērnam rakstīt. Tāpat kā ir jāraksta, jāraksta, tāpat arī jāšuj, jāšuj – tas jādara katru dienu, un tad tas vienkārši aiziet. Apgūt izšūšanu ir līdzīgi kā izveidot rokrakstu. Tā kā es to daudz darīju, rokas klausa. Viss, ko mācījos, man ļoti iepatikās. Pirmajā gadā es izšuvu dāvaniņas, salvešu komplektus, galdautus un kleitas. Tad ņēmu darbus pēc pasūtījuma, piemēram, kolēģu meitām izšuvu kleitas. Arī pati tādā veidā tiku pie dažādiem kostīmiem. Margita Rennerte ieteica man pašai vadīt kursus. Poligrāfiķu kultūras namā es ilgus gadus vadīju izšūšanas kursus – tur, mācot citus, ļoti daudz apguvu arī pati.”
Pārsvarā izmanto linu
„Kā darbiņš top? Es vispirms uz auduma uzkopēju zīmējumu, ievelku audumu speciālā izšūšanas rāmītī, kuru ar rokām vadu, vienlaicīgi minot šujmašīnas pedāli. Tā tiek aizpildīts zīmējums.. Pašlaik lielākoties izšuju un tad izveidoju dažādas somiņas, kosmētikas maciņus un iepirkuma maisiņus. Patlaban topā ir iepirkuma maisiņi, jo cilvēki vairs nevēlas staigāt ar čaukstošajām „Rimi” vai „Maximas” kulēm. Neko gatavu es nepērku – viss ir pašas darināts. Pamatā strādāju ar linu, jo tas ir ļoti pateicīgs izšūšanai.” Savā radošajā mūžā Mārīte izšuvusi 46 karogus – lielākoties dažādiem kolektīviem. Viens no pēdējiem lielākajiem darbiem ir Daugmales pamatskolas karogs.
No rītiem pie loga degunu mazgā zaķis
Mārīte kopā ar vīru Daugmalē dzīvo jau vienpadsmito gadu, lai gan zemi nopirka 1993. gadā. Pārsvarā viņi ir divatā, vienīgi brīvdienās un vasarās ciemos atbrauc mazbērni. Vēl viņiem ir divi suņi un trīs kaķi. Daugmalē Jušku ģimene jūtas kā paradīzes stūrītī, jo viņu māja atrodas tādā kā meža ielokā, turklāt tuvākie kaimiņi atbrauc tikai brīvdienās. Kā atzīst Mārīte, viņu saista klusums, miers, turklāt Rīga nav tālu. „Man patīk, ka māja ir tā kā mežā, kur apkārt nav citu namu, nav trokšņa,” viņa uzsver. „Man kādreiz bija dārzs Jūrmalā – tas bija ārprāts, kas tur apkārt darījās! Šeit ir meži, tā ka brīvi var iet ogot, sēņot. Ar Mārīti var sazināties, atrodot viņu Facebook (jāmeklē Mārītes linu darbnīca) vai pa tālruni 29460751.
Ilona Noriete
