4 Fénykép • 17. jan 2019 16:01
Alejās Rīgas-Bauskas šosejas 14.kilometrā izvietojusies SIA „Co Priedes”, kuras vistas ik gadu izdēj vairākus miljonus olu. Šo uzņēmumu šobrīd var uzskatīt par trešo lielāko olu ražotāju valstī, taču no citiem tas atšķiras tieši ar savu olu kvalitāti un ekoloģiskumu. Iespējams tas tālab, ka vistu barošanai tiek izmantoti graudi, kas nākuši no SIA „Co Priedes” labības laukiem, kuru apstrādē pieliet...TovábbAlejās Rīgas-Bauskas šosejas 14.kilometrā izvietojusies SIA „Co Priedes”, kuras vistas ik gadu izdēj vairākus miljonus olu. Šo uzņēmumu šobrīd var uzskatīt par trešo lielāko olu ražotāju valstī, taču no citiem tas atšķiras tieši ar savu olu kvalitāti un ekoloģiskumu. Iespējams tas tālab, ka vistu barošanai tiek izmantoti graudi, kas nākuši no SIA „Co Priedes” labības laukiem, kuru apstrādē pielietoti tikvien kā pašu vistu mēsli, nevis kādas ķīmikālijas.
Tikai labi vārdi
Uzsākot sarunu ar uzņēmuma vadītāju Pēteri Geku, viņam pajautājam, ar ko SIA „Co Priedes” piedāvātās olas ir īpašas. „Mums ir dējējvistas, un tās sagādā putnu mēslus,” viņš paskaidro. „Mēs tos vedam 50 kilometru attālumā un ar tiem mēslojam savus laukus, kuros bez minerālmēsliem audzējam kviešus un miežus, ar kuriem barot vistas. Kad labība izaugusi un nobriedusi, izkultos graudus atgādā uz uzņēmumu, gatavojam paši kombikormu. Tātad sanāk, ka graudi ir audzēti bez minerālmēsliem – ar organiskajiem mēsliem. Tāpēc, ka esam tuvāk pie dabas, arī olu garša ir citāda.” Par to, ka „Co Priedes” piedāvātām olām ir īpaša kvalitāte, liecina kaut vai tas, ka Rīgā tās var iegādāties universālveikalā „Stockmann”, kurš parasti piedāvā izsmalcinātākus produktus un preces. Arī sociālajos tīklos par SIA „Co Priedes” var lasīt praktiski tikai labus vārdus. Piemēram, Ināra raksta: „Kvalitāte pār kvantitāti! Un ar „Maxima” S vai M izmēru „Co Priežu” XL nevar salīdzināt.” Savukārt Ausma no savas puses uzsver: „Šeit ir ļoti garšīgas un vienmēr svaigas vistu olas! Daudz garšīgākas nekā lielveikalos! Cena arī lētāka nekā „Maximā” vai citur. Uzņēmuma teritorijā esošajā veikaliņā iepērkos jau trīs gadus, un visi mūsu ģimenē ēd vien tikai tā olas un citas nemaz negrib.” Taču viena lieta Pēteri Geku gan skumdina. „Ir sajūta, ka SIA „Co Priedes” novadā nav ievērota. Kad Ķekavas pusē tiek rīkotas uzņēmēju dienas un notiek dažādu uzņēmēju atzīmēšana un sveikšana, neviens mūs uz šādu pasākumu neaicina. Esam trešais lielākais olu ražotājs valstī, darbojamies jau 25 gadus, bet novada vadība mūs nav ievērojusi.”
Visu dzīvi saistīts ar putnkopību
Ķekavas pusē Pēteris Geks dzīvo jau 51 gadu. Pusi no tā viņš nostrādājis kādreizējā kolhozā „Ķekava”, kur bijis putnkopības nozares vadītājs, bet pēdējā kolhoza pastāvēšanas gadā tā priekšsēdētāja Ojāra Bluķa vietnieks. Un, kad kolhozs izbeidza savu darbību, Pēteris Geks nodibināja SIA „Co Priedes”.
Savs novads un savas grāmatas
Paralēli savam tiešajam darbam, Pēteris Geks interesējas arī par novada vēsturi, vāc materiālus un fotogrāfijas par senākiem laikiem. Apkopojot vēsturiskos materiālus, intervējot bijušos kolhoza darbiniekus, viņam iznākušas divas grāmatas. Autobiogrāfiskajā grāmatā „Laikam līdzi” Pēteris Geks stāsta par dzīvi Latvijā no kolhozu dibināšanas sākuma līdz mūsdienām. Savukārt jaunākos laikus pēc privatizācijas Pēteris Geks aprakstījis grāmatā „Puse gadsimta Ķekavā”, kurā tāpat caur konkrētiem cilvēkiem, kas daudzus gadus dzīvojuši un strādājuši Ķekavā, atklājas ne tikai novada, bet zināmā mērā visas tautas vēsture.
Top muzejs
Šobrīd Pēteris Geks veido muzeju ar nozīmīgiem vēstures materiāliem. Par savu topošo lolojumu viņš stāsta: „Muzejs ar daudz ko piesaistīs, un tas uzņems tūristus. Tas atradīsies šeitpat uz vietas SIA „Co Priedes” teritorijā. Muzejs sastāvēs no eksponātiem un apliecinās daļiņu Latvijas vēstures mantojuma. Tajā būs Eiropā vienīgais piemineklis arklam, kas tiks veidots no 50 mazajiem zirga vilkmes arkliņiem. Tad, kad deviņdesmito gadu sākumā visus metāllūžņus zaga, nodeva, es šos arklus pietaupīju un vēl pats piepirku klāt. Ķekava ir nozīmīga ar latviešu strēlnieku gaitām saistīta vieta, un katrā ziņā centīsimies šo tēmu uzturēt arī muzeja ekspozīcijā. Un vēl par vienu lietu. Kādreiz kaut ko labu šajā pusē sadarījis Kaupēns, ko ķekavieši nemaz nezina, – uz Titurgas upītes atradās dzirnavas, kuras viņš būvēja un kurās bija amatnieks. Tāpēc muzejā būs no akmeņiem veidots interesants monuments – tā saucamie Kaupēna vārti. Pēc manām aplēsēm, muzejs varētu tikt atvērts nākamā gada otrajā pusē. Vēl jāpabeidz tā labiekārtošana.”
Ilona Noriete
