Marhaba, ir pagājuši jau četri no divpadsmit mēnešiem, kopš esmu Jordānijā, precīzāk- Ammanā. Sajūtas dalītas, šķiet, ka zinu šeit visu un neko. Pirms atbraukšanas jau pazinu, jauniešu apmaiņā satiktos jordāņus, tad viņi mani iepazīstināja ar valsti, tradīcijām un visām citām reprezentatīvajām lietām, ko rāda stāstot par savu zemi, kad atbraucu, viņi man ļoti palīdzēja iejusties un saprast dzīves realitāti, kādu ceļojumu aprakstos nevar atrast, vajadzību pēc mentora es nejutu.
Pirmajā mēnesī sapratu, ka ar nosūtītājorganizāciju un uzņēmējorganizāciju man ir paveicies, un ar projektu kopumā, jo pienākumi bija sadalīti un visas puses vēl joprojam ir uzdevuma augstumos. Kas notiekti ir ļoti svarīgi, jo pretējā gadījumā, lai veltītu visu laiku, enerģiju pildāmajiem pienākumiem, es uztrauktos par lietām, kuras jau bija atrunātas projektā (to minu, jo zinu daudz piemēru, kur attieksme no visām pusēm (brīvprātīgais, nosūtītāj un uzņēmējorganīzācija) ir ļoti bezatbildīga).
Vēl nevienu dienu neesmu nožēlojusi lēmumu, braukt Eiropas brīvprātīgajā darbā, kā arī vietu- Jordāniju. Varētu jau daudz stāstīt par starpkultūru dialogu, steriotipu laušanu, toleranci un vēl, un vēl. Es neapšaubu šo aspektu nozīmīgumu un šajās jomās sevi papildinājusi noteikti esmu, bet
nevienu mirkli neesmu domājusi par pasaules pārveidošanu un mieru virs zemes, skan egoistiski un patmīlīgi, bet strādājot ar jauniešiem šeit (kas godīgi sakot daudz neatšķitās no jauniešiem Eiropā) un Gazas bēgļiem, kas bez ID numuriem jau vairākās paaudzēs dzīvo Jordānijā, neatrodu vienotu pasaules patiesību visiem.
Noteikti aprakstīšu detalizētāk manus novērojumus, pārsteigumus, situācijas un ikdienas gaitas, bet, ja angļu valoda nesagādā grūtības, šeit ir saite uz NVO blogu, kurā brīvprātīgie jau to visu apraksta.
Saulaini un mazliet vējaini sveicieni no Ammānas.

Projektu finansiāli atbalsta ES programma "Jaunatne darbībā"