Kauns atzīties, bet līdz šim ne reizi nebiju bijusi Juglas dzīvnieku patversmē. Tāpēc kādā saulainā, siltā piektdienas dienā kopā ar draudzeni Diānu (arī kinoloģi) ziņkāres mudinātas dodamies aplūkot modernāko dzīvnieku patversmi Baltijā. Atbraucam ar sabiedrisko transportu, no pieturas ar kājām jāiet vismaz 10 minūtes. Izsaku draudzenei savu viedokli, vai šeit nevarēja ierīkot pieturu pie dzīvnieku patversmes, autobuss brauc tieši garām, šeit noteikti brauc daudzi cilvēki un ne jau visiem ir savs auto.

Patversmē satiekam paziņu Dāvi, kurš šeit strādā. Vēlamies izvest pastaigā kādus suņus. Dāvis nosmīn, lai necerot, ka dabūšot tos vieglākos suņus. Atbildu, tas nekas, galvenais, lai nav agresīvi pret mums. Man tiek lielākais – melns vilkveidīgs suņu puika vārdā Argo, Diānai augumā nedaudz mazāka suņu meitene Keita. Izvēloties pavadas, Dāvis iesaka ņemt brezenta nevis automātiskās Flexi pavadas. Un ne par velti, automātiskā pavada noteikti uzreiz saplīstu, jo pirmās desmit minūtes es „cīnos” vismaz ar 40 kg smagu suni, lai tas mani nenogāztu no kājām un neizrautos. Dāvis saka: „Tas nekas, galvenais, tieciet līdz mežam, tad suns nomierināsies.” Laimīgi tiekam līdz mežam, man jau mugura slapja, paldies dievam suns patiesi kļūst mierīgāks. Ir laiks vairāk pavērot suņus, Diānai saku, paskaties, kāda Keitai smuka spalva, izķemmēta, Argo neizskatās tik kopts, bet visticamāk tāpēc, ka viņš patreiz maina spalvu. Gribas paglaudīt suņus, taču tie vairās no pieskārieniem, baidās. Pēc kāda laika, pārmaiņas pēc, samaināmies ar suņiem. Abi suņi velk pavadas, Argo dažreiz, Keita visu laiku, bet ne tik stipri kā Argo. Pastaigas laikā satiekam vēl vairākus suņu „staidzinātājus”, pat ārzemniekus. Lai arī abi suņi neprot iet pie pavadas mierīgi un velk ik pēc brīža, jūtu, ka tie ir apmācāmi un pakļāvīgi un ja ar tiem padarbotos, gandrīz pārliecināta, tie kļūtu par paklausīgiem mīluļiem un, galvenais, abiem acis ir labsirdīgas. Šeit ir ļoti labas pastaigas vietas, mežā pavadām aptuve