Pirms tas tika atrasts Londonā, vēsturnieki uzskata, ka dārgakmens bija atradies pie Spānijas karalienes Marijas Luīzes. Šajā laikā dimantu vēlreiz pārvīlēja holandiešu juvelieris Vilhelms Falss, kurš vēlāk mira pilnīgā vientulībā, savukārt viņa dēls Hendriks, kurš nozaga tēvam dimantu, neilgi pēc tam izdarīja pašnāvību.
1813.gadā to nopirka kāds Henrijs Filips Houps un patiesībā tikai kopš šī brīža vērtīgo akmeni sāka saukt par Houpa dimantu. Diemžēl tāpat kā iepriekšējos dimanta īpašniekus, arī Houpa ģimeni sāka vajāt dažādas nelaimes. Viņš paspēja zaudēt visas savas bagātības un bankrotēja. Pēc Henrija nāves dimants tika nodots viņa mazdēlam lordam Frensisam Houpam, kurš laikam bija sapratis dimanta nelaimes nesošo auru un atkārtoti centās to pārdot. 1901.gadā, kad viņš bija zaudējis visu savu īpašumu, viņa prasība beidzot tika apmierināta.