Mellis.
Mellim dzīvē nācies baudīt ne mazums rūgtuma.

Vēl (nosacīti) nesen Mellis baudīja kaķa cienīgu dzīvi – viņam bija gan māja, gan pārticība, cik nu kaķim tā nepieciešama, un savs vienīgais un mīļais cilvēks. Līdz kādā drēgnā rudens dienā visa viņa dzīve sabruka ka kāršu namiņš.. Saimnieks pārcēlās uz vietu, no kuras vairs neatgriežas, un kaķītis palika pavisam viens plašajā pasaulē. Viens un nevienam nevajadzīgs.

Zaudējis gan saimnieku, gan mājvietu, runcītis palika uzticīgs namam, kurā dzīvoja, vien dzīvokļa durvis viņam tika slēgtas uz visiem laikiem. Mellis turpināja savu eksistenci (jo vai tad tā vairs ir dzīve?) kāpņutelpā. Kaimiņi runcīti zināja, visi skuma par dzīvnieciņa likteni, kāds iznesa guļvietai lupatas, kuras runcītis pateicībā pieņēma, taču savās mājās neviens viņu tā arī neaicināja.

Runcītis kā agrāk izmeta savu ierasto loku pa pagalmiem, vakaros atgriezās kāpnēs, paēda atstātos kraukšķus, un arī pastaigu laikā tika uzlasījis visādas dīvainas ēdamām lietām līdzīgas vielas. Taču visi pārdzīvojumi kopā runcīti novardzināja, līdz tas saslima.

Bet Mellim bija draugs. Draugs nespēja noskatīties uz kaķīti, kurš kā šķita ilgi vairs bez palīdzības nedzīvos, un lūdza palīdzību sociālajos tīklos, kur to sadzirdēja.