Viņa bija rudens ar vasaras elpu,
ar savu telpu- no Mārtiņiem līdz Annām,
ar medainām bišu gravām un mājām -
tuvām un tālu nesamanām.
Viņa bija vējlodu auka rudzāju krokās,
ar kļavlapu rožstīgu vainagu rudmates sprogās,
ar kliņģerīšu smalkziedu vēdām šai un viņpus tam-
svina pielietam žogam.
Viņa bija rudens ar vīgriežu smaržu maigajā delnā,
ar tautas rakstiem rakstītu audekla rakstu,
metālā kaldētu smalksūnu saktu,
gados un likteņa zīmētā soļu ritmā,
atgriežot sapņus no tāluma zemē dzimtā.
/Dace Sadaka/