Zilo viršu klājienu audzē
maigas rokas
meža elpu un rudens miglāja audeklus saudzē.
Rit gadsimtu puksti pār mežnoras tiltu,
plaukstas skar zemi - tik maigu un siltu.
Pland tautas brunči tur vējloku brīzēs,
dzer saule rasu no stiebriem rītausmas dzīrēs,
Zied virši un zemi skar svārkos ieaustie raksti,
simtrīsdesdesmit vasaru aizslīd
caur medainu dienu un rāmi sanošu nakti.
/Dace Sadaka/