Mežrozīte kliņģerīšu dejā




Dārza malā pie žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pietvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.
- Cil-lī! Cik viņa skaista! - iesaucās Zīlīte.
- Čir-čir! Ir - ir skaista! - piebalsoja Zvirbulis.
- Čuču, iček, ičīičiček! - sēdēdams apses zarā ieburbulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.
- Klikliklik! - noklabināja Krūmuķauķis un aiz¬ laidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.
Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīlestību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Meža-rozes zieds. /A.Sakse/
Ko mēs zinām par Latvijā tik bieži sastopamo augu — mežrozīti? Zinām, ka tas ir savvaļas augs ar skaists ziediem. Atceros, kā bērnībā mēs greznojām sevi ar šiem ziediem, spraužot tos matos, bet rudenī no ogām vērām krelles un gredzenus. Atmiņā vēl ir vecāsmātes virtuve, kur uz palodzēm žāvējās mežrozīšu augļi. Tos pēc kāda laika likām tējā un dzērām, lai nesaslimtu garajā, aukstajā ziemā. Mežrozītes augli ir nepārspēts C vitamīna avots, kā arī tos uzskata par „dabiskajiem polivitamīniem”. Tautas medicīna mežrozīti lieto saaukstēšanās slimību, sirds un nervu slimību ārstēšanai. Mūsu platuma grādu brīnumainais augs – mežrozīte...