Bet patiesībā ne par to stāsts.
Iedomājos (nu kāpēc ne ātrāk!)Mikiņam iedot spēļu pelīti, lai nav tik bēdīgi. Piesēju tā, lai karājas pie deguna un var ar ķepu paķeselēt. Un minka acīs parādījās prieks! Īsts, neviltots bērna prieks! Es pat brīnos - viņš nu nekādi nevarēja zināt, kas ir spēļmantiņa ...