Valentīns

-Es tevī esmu tukša vieta.
Spēļmantiņa un rēta, satīna pirkstgaliem ieķērusies apakšlūpā, slepenā (priekšapmaksas?) dzīve, devīze un iekaisums ādas paragrāfā. Sagrupēts tas izsit zemeslodi no ass – viegls pirkstu tango pār degungalu, un tu esi zudis.
Pēc kā smaržo viņa elpa?

No pirmssāpēšanas zelta, no skatiena pirmā brieža un asinīm acīs nekas nav mainījies vai zudis:
Kā indigo odze tu apvij savu dzīvi manai cilpai. Cilpai ap kaklu (reminiscence akla vanaga alkām pret debesīm) un lēnām irsti pa zvīņai, pa kvēldiegam karstam, pa pilienam indes.
Kā izvirst vārda vinils pret melu artērijām?

Vizbuļi šogad neziedēs
(bada etimoloģija sadzīst kā vienaldzīga šuve mugurkaula vietā).
Kamēr tu spēlējies pagalma pusnakts rētās, izvēles pieradina kumpus suņus. Jo tikai:
Pārcelt sudrabvali kā Atlanta kausu virs galvas,
norasot miglā pār bronzas gludu tēlnieka ādu,
un noklusēt – kurš katrs jau to nevar,
noklusēt selēna mākoni
līdzi ar visām

ēnām.-